23.-28.12. tēma: DOMĀT UN -ŠANA

"Es domāju, ka es eksistēju. Es kļūdos jautājumā par to, vai es eksistēju."

Dekarts

Clvēka veselīgā interese par jautājumiem, kas nav iekļaujami standartā "kas būs vakariņās?" vai "man patīk tava blūze!", rodas jau agrā bērnībā, kad prātā nāk domas, kas notiek, kad mēs nomirstam, vai mūsu patība mirst līdz ar mums? Šos jautājumus papildina citi: vai gars pēc nāves ir dzīvs? un vai pasaulei ir mala? u.tml. Ar laiku šī interese izplēn, bet pienāk brīdis, kad atkal uzplaiksnī ar jaunu spēku. Tad mēs sākam domāt. Bet, ko īsti nozīmē domāt? Saimons Blekbērns (Simon Blackburn, dz. 1944), viens no mūsdienu ievērojamākajiem filozofiem, atzīmē, ka domāt nozīmē reflektēt ar sevi jeb uzdot sev nozīmīgos jautājumus un rast patieso atbildi uz šiem jautājumiem, noliedzot iespēju pieņemt aplamu pārliecību. Nepatiesības pieņemšana jeb maldināšana ir kā Dēmons, kas reflektē ar cilvēka domām un noved no pareizās pārliecības ceļa. Vajag nodrošināties pret jebkādu aplamu pārliecību pieņemšanu, akcentē Blekbērns, "to izdarīt [pieņemt pareizo pārliecību. aut.piez.] ir ļoti grūti", jo, turpina Blekbērns ""noteikta veida slinkums" vedina viņu atpakaļ pie ierastās dzīves". Ar to jāsaprot, ka pastāvīgi reflektējot ar sevi cilvēks nogurst, gluži tāpat kā visu dienu lokot salvetes vai rokot zemi, un bez īpašas sevis uzmundrināšanas nav gribošs turpināt iesākto procesu. Bet ir jāturpina. Viens no sabiedrības klupšanas akmeņiem ir mūsdienu straujais dzīves ritms un neieinteresētība izprast situācijas un procesu sakni, bet gan akli sekot tiem. Problēma rodas tajā apstāklī, ka sabiuedrībai kopumā vieglāk ir izbēgt no sasāpējušā jautājuma, nevis to risināt. Protams, sarežģīti ir meklēt tā iedīgli un, noņemot šķiedru pa šķiedrai, tikt līdz kodolam, kas ir ļoti jūtīgs pret jautājumiem un analīzi, tāpat kā ideoloģija, kuru apskatīšu nedaudz vēlāk. Tiekot līdz problēmas iedīglim, kāda no pusēm, vai viena vai abas, var tikt aizvainotas, jāņem vērā arī sevis aizstāvēšanās princips un aizvainojuma pakāpe. Cilvēku emocionalitāte iespaido pareizās pārliecības ceļu, iešanu uz to, jo emocijās pazūd objektivitāte un minētā pārliecība. Grāmatā "Domā. Neatvairāms ievads filozofijā" tās autors, jau minētais Saimons Blekbērns analizē Dekarta Meditācijas. Interesants šķiet Blekbērna mēģinājums skaidrot Dekarta motīvu šaubīties un pielietot t.s. kartēzisko [pārmērīgo vai pārspīlēto aut.piez.] šaubu metodi. Risinājums ir premisās, uz kurām balstās daļa filozofiskās domas - risinot premisu un pielāgojot ikdienas dzīves sitācijai, mēs iegūstam pareizo pārliecību. Piemēram,

Visiem cilvēkiem gribas dzīvot. Ikvienam cilvēkam gribas dzīvot. Ne katrs, kam gribas dzīvot, ir cilvēks. Daži, kam gribas dzīvot, ir cilvēki.

No tā secinam, ka konsekventi, soli pa solim, radot premisu pēc premisas, mēs iegūstam risinājumu, kas arī pretendē uz pareizās pārliecības statusu. Tomēr vienmēr paliks šaubu Dēmons, kas pastāvīgi liks šaubīties par visu, tāpēc jābūt uzmanīgiem. Pāris rindkopas atpakaļ minēju domu, ka ideoloģijai nepatīk reflektēšana. Kāpēc? Atbildes pavediens noved pie risinājuma - ideoloģija pati ir ļoti konsekventa un pārdomāta, tā ir ļoti atvērta sabiedrībai un publiski dāļā saukļus un risinājumus TAVĀ vietā, bet brīdī, kad tiek uzdots jautājums: kāpēc?, ideoloģija saraujas mazāka un tiek meklēts risinājums, kādā veidā un kā atbildēt. Salīdzinoši vienkārša ir darbība - novedinot no jautājuma, piedāvāt savu, ideoloģiski pareizo risinājumu, ar kura palīdzību var izvairīties no nevēlamiem jautājumiem. Kā piemēru varu minēt inteliģences deportācijas 1941.gadā, kad no Latvijas izveda tūkstošiem spējīgu cilvēku tikai ar vienu domu - nākotnes ideoloģijas vārdā - lai būtu mazāk to cilvēku, kas uzdotu jautājumus un būtu spējīgi radīt pretspēku valdošajai elitei. Noslēgumā velos akcentēt domāšanas procesu kā inženēriju, kuru izmantojot, iegūst pareizo pārliecību un citu dzīves kvalitāti. Arī spēju paraudzīties uz lietām savādāk, ne tikai no ikdienišķā patērātājsabiedrības locekļa pozīcijas.

"Nāc iekšā, dārgais, es šņabi uzsaucu"

Tā Vilki reiz dziedāja dziesmā par Bunkuru 13. Un patiesi, lai kā lūkojam šo dzeršanas problēmu risināt, nonākam pie viena liela un trekna secinājuma - risinājuma nav un nebūs - ļaužiem kā ir paticis jau no laika gala dzert, tā arī viņi to turpina darīt. Palūkojoties tālākā pagātnē, pirmajās Baltu zemēs atrastajās liecībās par grādīgā lietošanu ir rodama šāda, visnotaļ interesanta informācija. Latvijas teritorijā sastopamās etnolingvistiskās grupas, vai tie būtu bijuši līvi vai kurši, latgaļi vai sēļi, pirmsākumos dzēra tikai ūdeni. Kā zināms, ūdens, ja to pasmeļ no kumeļa iemītās pēdas slāpju veldzēšans nolūkos, nav tīri baudāms un higiēnisks, ir "kaitīgs veselībai", tādēļ mūsu bāleliņi dzēra pienu un atkal un atkal līdz brīdim, kad atklāja alu. Alus pats par sevi ir antiseptisks šķidrums (liquid), jo satur apiņus, kas jau no sendienām zināmi kā labi baktēriju nogānītāji organismā. Tad nu vienu dienu senais latvis ņem un nejaušības rezultātā iegūst ūdeni, kas satur jau minētajos apiņos un āreče pavei nu - nesaslimst. Šeit jau maisam gals tiek vērts vaļā - alus vairs nav tas sliktais un ļaunais kā mūsdienās valdība, bet gan kas garšīgs un interesants padzēriens, kas gan veldzē slāpes, bet nerada dizentēriju vai citas slimības. Alus evolucē līdz mūsdienu Euro alum ar 17 % stiprumu un nu mēs esam ieguvuši ko labi stipru un spēcīgu - "spirtalu", ko varētu pat dēvēt par divu emociju savienojumu - alus baidījumu ar spirta sīvumu. Nobeigumā vien jāatzīmē, ka 17% alus vairs nav alus, jo ir zaudējis visu pievienoto vērtību, kas kalpo gan kā urīndzinējs, gan kā ēstgribas veidotājs. Īsts alus ir līdz 7% dzīvelīgs un ne vairāk, jo kas par daudz, tas par skādi - palielinoties procentu skaitam, samazinās bioloģiski aktīvo vielu daudzums un koncentrācija dzērienā. Palielinot šo procentu skaitu, manuprāt izveidojas tāds kā ekstensīvisms - solis uz kvantitāti, ne kvalitāti, jo kurš gan sevi cienošs latvis lietos ikdienā ko tik dažādi garšojošu kā 17% alu?

Sensacionali, bet fakts.

Minimālo algu palielina no 120 latiem uz 160, tomēr no Eiropas valstīm atpaliekam desmit gadus.. P.S. Secinajumi jāizdara katram pašam.

Jauns gads- kā piedabūt veiksmi sev!?

Tātad jaunais gads ir iesācies.. Vienam ar sāpošu galvu, citam ar jaunu apņemšanos, ideju pārpilnību, bet citam - ar pesimistisku skatu uz dzīvi. Lūkosim noskaidrot, kā un kādēļ izveidojas priekštats par to, kāds būs jaunais gads.. Ļoti interesants un šai tematikai atbilstošs šķiet senlatviešu ticējums: "Lai nākošā gadā būtu daudz naudas, tad jāēd zivis ar visām zvīņām, zvīņa jāberž ar rokām un jālieknaudas makā - tad naudas būs kā zvīņu. Jāēd arī zirņi un pupas, lai būtu daudz naudas." /www.ailab.lv/ticejumi/default.htm/

No šī saprotams , ka jāēd viss, ka sir mazs un labi daudz, lai veiktos, būtu daudz naudas un visādā citādā ziņā būtu ok. Visā visumā palūkojoties uz latviešu tautas ticējumiem, tur pārsvarā dominē zirņi, pupas, zivis.. Rodas iespaids, ka latviešu tauta, būdama piejūras tautiņa, ēdusi tikai zivis, klāt pieēzdama zirņus un pupas, un labi daudz, vienlaicīgi gaidījusi Laimes lāci, kas atnestu laimi pie viņiem Sūnu ciemā...

Salīdzinoši fascinējoši man šķiet mūsdienu ticējumi- paplet kājas un noliecies, skaties mikroviļņu krāsnī, ja galva ātri sreibst, būs labs gads, ja ne, tad visu gadu dabūsi ēst mikroviļņu krāsnī gatavoto..

Mūsdienās ir ļoti interesanta parādība- visu noreducēt līdz minimumam, sarežģītu neatstājot neko, īpaši aju jaunā gada sagaidīšanas ziņā- esam tik tāl izlaidušies, ka rasolu un to pašu nabaga padomjlaiku karbonādi pērkam Rimčikā, kur nu vēl runāt par piparkūkām un pīŗagiem. tagad reti kura saimniece cep kūkas un pīrāgus, pārējās ir palikušas slinkas kā g*** un neko negirb darīt.. Iespējams pat, ka nemāk, bet tas jau cits jautājums, citai diskusijai... Un tad arī ticējums: ja jaungadā karbonādē sajūti gaļu, tad nākamajā gadā varēsi pa Stokmanu vien dzīvoties..

Turpinam.. Esam tikusi galā ar sagatavošanās darbiem, ar kotletēm un karbonādēm no sojas arīdzan.. Bet kā tad svinēt, lai veiktos, lai būtu gaišs Juanais gads? Ticējums vēsta, ka "Jaunā gadā jāēd zirņi: cik zirņu apēdīs, tik tūkstošu (arī simtu) naudas gadā iegūs." Tātad, ļautiņi, Veiksmes (palīdzības?!) formula jums rokā- pierijamies kā cūkas pelēkos zirnīšus, tad arī vēders sāks strādāt un neko vairāk kā simts un vienu atraudziņu un gāzīti nedabūsi ārā..

Un tomēr.. galvenais ir ticēt sev pašam, jo kas tad cits, ja en tu pats nokārto savu dzīvi.. Neviens cits, izņemot tevi pašu tak neņems un neieliks tavā makā naudu.. Tā, ka metiet pie malas tās visas zvīņu un ziorņu muļķības un riskējiet.. Un tikai tad jūs veiksme mīlēs.. Gluži kā Melnajā kaķī, kur uzraksts uz sienas vēsta: "Atļauj veiksmei sevi milēt."