"Es domāju, ka es eksistēju.
Es kļūdos jautājumā par to, vai es eksistēju."
Dekarts
Clvēka veselīgā interese par jautājumiem, kas nav iekļaujami standartā "kas būs vakariņās?" vai "man patīk tava blūze!", rodas jau agrā bērnībā, kad prātā nāk domas, kas notiek, kad mēs nomirstam, vai mūsu patība mirst līdz ar mums? Šos jautājumus papildina citi: vai gars pēc nāves ir dzīvs? un vai pasaulei ir mala? u.tml. Ar laiku šī interese izplēn, bet pienāk brīdis, kad atkal uzplaiksnī ar jaunu spēku. Tad mēs sākam domāt.
Bet, ko īsti nozīmē domāt? Saimons Blekbērns (Simon Blackburn, dz. 1944), viens no mūsdienu ievērojamākajiem filozofiem, atzīmē, ka domāt nozīmē reflektēt ar sevi jeb uzdot sev nozīmīgos jautājumus un rast patieso atbildi uz šiem jautājumiem, noliedzot iespēju pieņemt aplamu pārliecību. Nepatiesības pieņemšana jeb maldināšana ir kā Dēmons, kas reflektē ar cilvēka domām un noved no pareizās pārliecības ceļa. Vajag nodrošināties pret jebkādu aplamu pārliecību pieņemšanu, akcentē Blekbērns, "to izdarīt [pieņemt pareizo pārliecību. aut.piez.] ir ļoti grūti", jo, turpina Blekbērns ""noteikta veida slinkums" vedina viņu atpakaļ pie ierastās dzīves". Ar to jāsaprot, ka pastāvīgi reflektējot ar sevi cilvēks nogurst, gluži tāpat kā visu dienu lokot salvetes vai rokot zemi, un bez īpašas sevis uzmundrināšanas nav gribošs turpināt iesākto procesu. Bet ir jāturpina.
Viens no sabiedrības klupšanas akmeņiem ir mūsdienu straujais dzīves ritms un neieinteresētība izprast situācijas un procesu sakni, bet gan akli sekot tiem. Problēma rodas tajā apstāklī, ka sabiuedrībai kopumā vieglāk ir izbēgt no sasāpējušā jautājuma, nevis to risināt. Protams, sarežģīti ir meklēt tā iedīgli un, noņemot šķiedru pa šķiedrai, tikt līdz kodolam, kas ir ļoti jūtīgs pret jautājumiem un analīzi, tāpat kā ideoloģija, kuru apskatīšu nedaudz vēlāk. Tiekot līdz problēmas iedīglim, kāda no pusēm, vai viena vai abas, var tikt aizvainotas, jāņem vērā arī sevis aizstāvēšanās princips un aizvainojuma pakāpe. Cilvēku emocionalitāte iespaido pareizās pārliecības ceļu, iešanu uz to, jo emocijās pazūd objektivitāte un minētā pārliecība.
Grāmatā "Domā. Neatvairāms ievads filozofijā" tās autors, jau minētais Saimons Blekbērns analizē Dekarta Meditācijas. Interesants šķiet Blekbērna mēģinājums skaidrot Dekarta motīvu šaubīties un pielietot t.s. kartēzisko [pārmērīgo vai pārspīlēto aut.piez.] šaubu metodi. Risinājums ir premisās, uz kurām balstās daļa filozofiskās domas - risinot premisu un pielāgojot ikdienas dzīves sitācijai, mēs iegūstam pareizo pārliecību. Piemēram,
Visiem cilvēkiem gribas dzīvot. Ikvienam cilvēkam gribas dzīvot. Ne katrs, kam
gribas dzīvot, ir cilvēks. Daži, kam gribas dzīvot, ir cilvēki.
No tā secinam, ka konsekventi, soli pa solim, radot premisu pēc premisas, mēs iegūstam risinājumu, kas arī pretendē uz pareizās pārliecības statusu. Tomēr vienmēr paliks šaubu Dēmons, kas pastāvīgi liks šaubīties par visu, tāpēc jābūt uzmanīgiem.
Pāris rindkopas atpakaļ minēju domu, ka ideoloģijai nepatīk reflektēšana. Kāpēc? Atbildes pavediens noved pie risinājuma - ideoloģija pati ir ļoti konsekventa un pārdomāta, tā ir ļoti atvērta sabiedrībai un publiski dāļā saukļus un risinājumus TAVĀ vietā, bet brīdī, kad tiek uzdots jautājums: kāpēc?, ideoloģija saraujas mazāka un tiek meklēts risinājums, kādā veidā un kā atbildēt. Salīdzinoši vienkārša ir darbība - novedinot no jautājuma, piedāvāt savu, ideoloģiski pareizo risinājumu, ar kura palīdzību var izvairīties no nevēlamiem jautājumiem. Kā piemēru varu minēt inteliģences deportācijas 1941.gadā, kad no Latvijas izveda tūkstošiem spējīgu cilvēku tikai ar vienu domu - nākotnes ideoloģijas vārdā - lai būtu mazāk to cilvēku, kas uzdotu jautājumus un būtu spējīgi radīt pretspēku valdošajai elitei.
Noslēgumā velos akcentēt domāšanas procesu kā inženēriju, kuru izmantojot, iegūst pareizo pārliecību un citu dzīves kvalitāti. Arī spēju paraudzīties uz lietām savādāk, ne tikai no ikdienišķā patērātājsabiedrības locekļa pozīcijas.
