"Nāc iekšā, dārgais, es šņabi uzsaucu"

Tā Vilki reiz dziedāja dziesmā par Bunkuru 13. Un patiesi, lai kā lūkojam šo dzeršanas problēmu risināt, nonākam pie viena liela un trekna secinājuma - risinājuma nav un nebūs - ļaužiem kā ir paticis jau no laika gala dzert, tā arī viņi to turpina darīt. Palūkojoties tālākā pagātnē, pirmajās Baltu zemēs atrastajās liecībās par grādīgā lietošanu ir rodama šāda, visnotaļ interesanta informācija. Latvijas teritorijā sastopamās etnolingvistiskās grupas, vai tie būtu bijuši līvi vai kurši, latgaļi vai sēļi, pirmsākumos dzēra tikai ūdeni. Kā zināms, ūdens, ja to pasmeļ no kumeļa iemītās pēdas slāpju veldzēšans nolūkos, nav tīri baudāms un higiēnisks, ir "kaitīgs veselībai", tādēļ mūsu bāleliņi dzēra pienu un atkal un atkal līdz brīdim, kad atklāja alu. Alus pats par sevi ir antiseptisks šķidrums (liquid), jo satur apiņus, kas jau no sendienām zināmi kā labi baktēriju nogānītāji organismā. Tad nu vienu dienu senais latvis ņem un nejaušības rezultātā iegūst ūdeni, kas satur jau minētajos apiņos un āreče pavei nu - nesaslimst. Šeit jau maisam gals tiek vērts vaļā - alus vairs nav tas sliktais un ļaunais kā mūsdienās valdība, bet gan kas garšīgs un interesants padzēriens, kas gan veldzē slāpes, bet nerada dizentēriju vai citas slimības. Alus evolucē līdz mūsdienu Euro alum ar 17 % stiprumu un nu mēs esam ieguvuši ko labi stipru un spēcīgu - "spirtalu", ko varētu pat dēvēt par divu emociju savienojumu - alus baidījumu ar spirta sīvumu. Nobeigumā vien jāatzīmē, ka 17% alus vairs nav alus, jo ir zaudējis visu pievienoto vērtību, kas kalpo gan kā urīndzinējs, gan kā ēstgribas veidotājs. Īsts alus ir līdz 7% dzīvelīgs un ne vairāk, jo kas par daudz, tas par skādi - palielinoties procentu skaitam, samazinās bioloģiski aktīvo vielu daudzums un koncentrācija dzērienā. Palielinot šo procentu skaitu, manuprāt izveidojas tāds kā ekstensīvisms - solis uz kvantitāti, ne kvalitāti, jo kurš gan sevi cienošs latvis lietos ikdienā ko tik dažādi garšojošu kā 17% alu?